“Es nekad, nekad nemiršu!” - tie ir Ingas Laufmanes mūžībā aizgājušās meitas Betijas pēdējie vārdi.


Betija slimoja ar osteosarkomu un savu septiņpadsmito dzimšanas dienu tā arī nesagaidīja.

Tagad Inga atbalsta citas ģimenes, kuras audzina neizārstējami slimus bērnus, un piedalās arī psihosociālās rehabilitācijas nometnes "Esi ar mani!" rīkošanā.

 “Divus ar pusi gadus dzīvojot ar slimu bērnu, es sapratu, ka cilvēka spējām ir robežas. Vecāki ir gatavi atdot visu, bet brīdī, kad viņu fiziskie un emocionālie resursi izsīkst, ļoti noderētu hospiss - vieta, kur bērnam drošā vidē, speciālistu atbalstītiem, gūt atslodzi,” saka Inga Laufmane.

Hospiss būtu kā drošības spilvens un garantija tam, ka arī visgrūtākajās dienās būs kāda vieta, kur aizbraukt un saņemt palīdzību no cilvēkiem, kas ir bijuši kopā ar ģimeni visus bērna slimības gadus


Neatkarīgi no veselības stāvokļa jebkuram bērnam ir vienas un tās pašas vajadzības: augt ģimenē, būt mīlētam, rotaļāties un priecāties par dzīvi. To apliecina 11 gadus vecā nometnes dalībnieka Renāra sacītais. Viņam jāsadzīvo ar onkoloģiskas slimības ārstēšanas radītajām sekām, priekšā stāv kārtējā operācija, taču ikdienā Renārs ir tāds pats bērns kā citi viņa vienaudži. Viņam ļoti patīk būt kopā ar brāli un māsu, un viņš sapņo par nākotni. “Es gribētu kļūt par zinātnieku - par arheologu, kas meklē un pēta dinozauru kaulus,” saka Renārs.

Patrikam ir 14 gadi, viņš cieš no ģenētiskas slimības sekām un elpo caur traheostomu. “Lai es varētu dzīvot, man līdzi jābūt četriem aparātiem,” skaidro pusaudzis. Nu jau viņš iemācījies sevi aprūpēt pats. Patrika aizraušanās ir multfilmu veidošana. Viņš gaida piedzimstam mazo brālīti un cer, ka tas notiks viņa dzimšanas dienā 9. maijā, - tā būtu visabākā dāvana.

Bērnu paliatīvās aprūpes biedrība savu 20. darbības gadu uzsākusi ar ieceri izveidot ne vien Latvijā, bet arī Baltijā pirmo multifunkcionālo bērnu paliatīvās aprūpes centru - hospisu, piedāvājot atelpas brīdi ģimenēm, nodrošinot speciālistu konsultācijas, lai uzlabotu neizārstējami slimo bērnu dzīves kvalitāti, kā arī iespēju bērna pēdējo dzīves periodu pavadīt mājas videi pietuvinātos apstākļos, vienlaikus saņemot visu nepieciešamo speciālistu atbalstu arī nāves brīdī un sērošanas periodā.

“Ne tikai manai ģimenei, bet arī citām hospiss būtu kā drošības spilvens un garantija tam, ka arī visgrūtākajās dienās būs kāda vieta, kur aizbraukt un saņemt palīdzību no cilvēkiem, kas ir bijuši kopā ar ģimeni visus bērna slimības gadus,” uzskata Vineta Grigāne - Drande, Bērnu paliatīvās aprūpes biedrības vecāku iniciatīvas grupas vadītāja. “Nometne notiek vienreiz gadā, bet svarīgi, lai šādu atbalstu būtu iespējams saņemt biežāk.”

mammamuntetiem.lv