Sen pirms moderno zāļu parādīšanās cilvēki meklēja līdzekļus slimību ārstēšanai visdīvainākajās iespējamajās vietās. Viņi košļāja ārstniecības augus, dzēra noslēpumainus dzērienus, kā arī ēda cilvēka miesu, vēsta «All That Is Interesting».


Eiropā 17. gadsimtā cilvēki medicīnisku apsvērumu vadīti bija pārliecināti kanibāli. Dažādu sabiedrības slāņu pārstāvji – no garīdzniekiem līdz karaļnamu pārstāvjiem – ik pa laikam lietoja zāles, kuru galvenā sastāvdaļa bija cilvēka miesa. Lielākoties tas bija mūmiju pulveris, kaut gan lietota tika arī «svaigāka» miesa.

Viss sākās ar ēģiptiešu mūmijām. Eiropas ārsti samala mūmiju sastāvdaļas, kas pēc tam tika uzņemtas, lai apturētu iekšējo asiņošanu. Galvaskausu ēšana bija ierastas zāles pret galvassāpēm. Tie tika lietoti pulvera veidā. Dažreiz šāds pulveris tika samaisīts ar šokolādi karsta dzēriena veidā, lai ārstētu apopleksiju vai asiņošanu. Anglijas karalis Čārlzs II pat izveidoja pats savu maisījumu, ko nosauca par «karaļa pilieniem» un kas bija veidots no galvaskausa pulvera un alkohola sajaukuma.

Augstā vērtē bija ne tikai mūmiju galvaskausi, bet arī to trūdi un uz tiem augošās sūnas, jo tika uzskatīts, ka tās ārstē deguna asiņošanu un epilepsiju.

Tomēr galvaskausi bija tikai sākums. Līdzās senajiem kauliem augstu tika vērtētas arī daudz svaigāku līķu ķermeņa daļas.

Cilvēka tauki tika izmantoti, lai ārstētu ārējos ievainojumus. Ārsti samitrināja izkausētos taukos izmērcētus pārsējus un aptina tos ap ievainojumu, cerot apturēt infekciju. Viņi arī iesmērēja taukus ādā kā līdzekli pret podagru.

Tika izmantotas arī asinis, taču tikai tad, kad tās vēl bija svaigas. Šveiciešu ārsts Paracelzs apgalvoja, ka asins dzeršana palīdzēs izārstēt lielāko daļu slimību. Viņš pat rosināja patērēt dzīvu cilvēku asinis. Viņš ieteica cilvēkiem apmeklēt nāvessoda izpildīšanas vietas un samaksāt nelielu nodevu, lai dabūtu kausu ar mirušā asinīm.

Uzskats par cilvēka mirstīgo atlieku vērtīgajām medicīniskajām īpašībām balstījās pārliecībā, ka tajās ir mirušā gars. Tieši tāpēc par īpaši noderīgām tika uzskatītas asinis. Cilvēki uzskatīja, ka, lietojot uzturā mirušo, viņi uzsūc tā būtību. Tāpēc īpaši augstā vērtē bija jaunu vīriešu un jaunavu asinis.

Turklāt tā uzskatīja ne tikai traki zinātnieki un karaļnamu pārstāvji, tādu uzskatu pauda arī Leonardo da Vinči.

Lai arī medicīniskā kanibālisma idejas plašāko izplatību piedzīvoja 16. un 17. gadsimtā, tās nebija jaunas, turklāt tās saglabājās ilgāk, nekā daudzi iedomājas.

Gladiatori senajā Romā mēdza dzert nogalināto pretinieku asinis, cerot uzņemt to vitalitāti. Senās Mezopotāmijas un Indijas dziednieki tikmēr ticēja cilvēka ķermeņa daļu dziednieciskajām īpašībām.

Lai arī šāda veida prakse apsīka ap 18. gadsimtu, kad cilvēki sāka interesēties par personīgo higiēnu, atsevišķi gadījumi tika piedzīvoti arī vēlākos gados.

Kāds anglis 1847. gadā ziņoja, ka saņēmis ieteikumu samaisīt jaunas sievietes galvaskausa pulveri ar sīrupu un to dot savai meitai kā zāles pret epilepsiju. Ap to laiku bija sastopams uzskats, ka no cilvēka taukiem izgatavota svece spēj paralizēt.

Pat 20. gadsimtā mūmiju pulveris un to daļas tika tirgotas medicīniskā katalogā Vācijā, bet 1908. gadā reģistrēts pēdējais zināmais mēģinājums dzert uz nāvi notiesātā asinis.

Lai arī šāda medicīniskā kanibālisma prakse vairs netiek atzīta, citu cilvēku ķermeņa daļu izmantošana joprojām tiek piekopta, un tā var glābt dzīvību. Asins pārliešana, orgānu ziedošana un ādas pārstādīšana - tās visas ir daudz veselīgākas modernā medicīniskā kanibālisma formas.

tvnet.lv